News

KAS KOPĪGS FOLKLORAI UN LAIKMETĪGAJAI DEJAI. SARUNA AR LILIJU LIPORU
   Horeogrāfe Lilija Lipora Latvijas laikmetīgajai dejai ir piederīga jau no tās pirmsākumiem. Viņa daudzus gadus strādājusi ar bērniem, regulāri veido izrādes, mēģinot miksēt visdažādākos mākslas žanrus. No aizvadīto gadu iestudējumiem vislielāko rezonansi ieguvušas izrādes: velotriālista un dejotājas duets “Abi” un Edgara Lipora monoizrāde “Karavīrs”. Arvien lielāku atpazīstamību iegūst ikvasaras festivāls “Vides deja”. Taču šīs aktivitātes ir tikai Lilijas darba redzamākā daļa. Sarunājamies par to, ko par laikmetīgo deju Lilija domā patlaban, kādas sakarības viņa ir aptvērusi, kas viņu personīgi šajā dejas pasaulē visvairāk interesē.
  – Zinu, ka tava pirmā profesionālā dejas pieredze ir skatuves deja, pat vēl vairāk – tev bija iespēja dejot tautas deju ansamblī “Daile”, pirms jauno laiku funkcionāri paspēja to nolikvidēt.
 -“Dailē” es iestājos tad, kad vēl mācījos Mūzikas akadēmijas otrajā kursā. Un, godīgi sakot, “Dailes” pieredze bija daudz lielāka, nekā visos akadēmijas gados kopā ņemtos. Protams, akadēmijā interesanti un vērtīgi bija mākslas vēstures un mūzikas vēstures, folkloras kursi. Bet praktiskās lietas, piemēram, kompozīcija… To iemācījos tikai ārpus akadēmijas, jau studējot režiju, nedaudz arī fotogrāfiju un glezniecību, kas man iedeva kompozīcijas sapratni. Šī iemesla dēļ neturpināju studijas maģistrantūrā, jo neredzēju, ka tur varētu kaut ko vēl iegūt. Man jau nevajag diplomu, bet zināšanas!
   “Daile” deva iespēju arī iepazīties ar moderno baletu. Uz Latviju atbrauca amerikāņu horeogrāfs Gregorijs Henkoks, kurš Latvijā iestudēja vairākus uzvedumus. Paralēli arī Olga Žitluhina jau bija uzsākusi savas aktivitātes mūsdienu dejā, mēs, kursabiedrenes – es un Ilze Zīriņa –, toreiz divas reizes nedēļā gājām pie Olgas uz klasēm.
   -Un ko jūs pie Olgas ieguvāt?
  -Tā bija Olgas personība, azarts, ar kādu viņa darīja savu lietu, kā vadīja nodarbības. Viņa bija cilvēks, kas pārņemts ar savu ideju. Viņa nešaubījās. Kad cilvēks šaubās, tad jau nav tādas aizrautības. Es arī pati savā pieredzē atceros ko līdzīgu. Kad sāku, arī es visu darīju ar lielu azartu. Un tā ir visiem cilvēkiem visās nodarbēs.
   Mani ļoti iedvesmoja un saistīja Olgas pasniegtā laikmetīgās dejas tehnika. Jā, varbūt Olga reizēm bija šerpa. Bet dejotāji tolaik bija “trenēti” uz to, ka tiešums un šerpums pieder pie darba. Ka iesit vai iekniebj. Olga gan to nedarīja, Olga ar vārdu kādreiz “iesita”, it kā caur jokiem. Man, piemēram, saka: “Nu jā, tu jau profesionāls dejotājs, bet šito nevari, ja?”
   -Vai tu gribi teikt, ka “Dailes” un “stangas” pieredze tev traucēja pie Olgas?
  -Nu, tās vienkārši ir divas dažādas tehnikas. Cilvēkiem jau vispār daudz vieglāk ir savākties nekā atbrīvoties. Un ja tu visu laiku trenējies būt savākts, uz skatuves gandrīz mēģini neelpot, uzlicis koncerta dežūrsmaidiņu… Tad arī sapratu, ka tajā laikmetīgajā dejā ir cita manta iekšā.
  -Vai atceries savu pirmo tikšanos ar Olgu?
  -Viņa bija uzaicināta mums Mūzikas akadēmijā pasniegt raksturdeju. Tā bija poļu deja. Ja tagad “patin to filmu atpakaļ”, saprotu, ka viņa jau tobrīd ļoti laikmetīgi strādāja. Pat iestudējot poļu deju! Viņa domāja telpiski, atšķirībā no citām raksturdejām, kur notika fokusēšanās uz kādiem izsitieniem, solīšiem vai roku pozīcijām.
  -Un Olgas klases tu apmeklēji paralēli “Dailei” un akadēmijai…
 -Bija grūti, bet es bez akadēmijas, Olgas klasēm un “Dailes” pamanījos vadīt vēl arī vienu kolektīvu. Rezultātā iestājās bezmiegs, sākās veselības problēmas. Kā jau students – ne viņš izguļas, ne kārtīgi paēd, taču fiziskā slodze ir liela. Turklāt vēl dzīvoju kopmītnēs… Astoņi gadi kopmītnēs – tā ir baigā pieredze.
   Kāpēc ieinteresējos par laikmetīgo deju? Es sapratu, ka ar mazu augumu un īsu kaklu tautas dejās nevari būt īpaši daiļrunīgs. Laikmetīgajā dejā, fiziskajā vai kustību teātrī tomēr lielāka iespēja. Vēl Kultūras koledžas laikā, kas bija ļoti laba skola un kur mācījos pirms Mūzikas akadēmijas, mēs iepazinām un skatījāmies Anša Rūtentāla Kustību teātri.
   Starp citu, Kultūras koledžā latviešu tautas skatuves deju mācīja Ilze Mažāne. Ar kādu azartu viņa strādāja! Lūk, cik svarīga ir personība, kas spēj aizraut. Mēs visi (vai tāda bija tikai mana subjektīvā sajūta?) viņai sekojām ar mirdzošām acīm.
   Deviņdesmito gadu nogalē jau nebija īpašu iespēju aizbraukt tādās studentu apmaiņas programmās, kā tagad ir ERASMUS. Mūziķi gan laikam jau brauca. Bet mēs, dejotāji, nē. Vai nu nebija informācijas, vai paši stulbi bijām?… Es nezinu, kāpēc tā informācija līdz mums neatnāca.
Arī ar mūziķiem akadēmijas laikā mums nekāda sadarbība neveidojās. Kaut mācījāmies taču blakus. Visu cieņu mūsu kursa vadītājam Jurim Kaprālim, viņš kā baletmeistars un klasiskās dejas pasniedzējs bija ļoti labs. Taču mākslinieki ne vienmēr ir arī tikpat labi vadītāji un pedagogi. Svarīgi, lai pedagogs prot virzīt, kaut vai pateikt: “Studenti, turiet acis vaļā, jums ir tādas un tādas iespējas!”
Ar šodienas prātu, protams, es vairāk pati būtu kaut ko meklējusi. Tobrīd laikam bija svarīgāk paspēt no lekcijas uz lekciju, un pēc tam uz visām pārējām aktivitātēm.
   -Atgriežoties vēl pie paralēlajām pieredzēm. Kas tev šķita būtiskākais, iepazīstoties ar horeogrāfu Henkoku?
   -Tas bija kaut kas jauns. Cita domāšana. “Dailē” mani negatīvā ziņā pārsteidza ierastā, līdz tam pieņemtā skaistuma estētika. Piemēram, atbrauc Henkoks, uztaisa horeogrāfiju, bet tad, kad aizbrauc, turpina strādāt mūsu repetitori, kas visu sataisa pēc savas “skaistuma” izpratnes, saprašanas, sajūtas, respektīvi: “Tas nav skaisti, tā nedarām…”. Arī dejotājus mierīgi nomaina. Henkoks paņēmis vienus, mūsu repetitori nomaina citus, kas “labāk izskatās”.
  -Vai tu to saprati jau tobrīd?
  -Es to varbūt redzēju tāpēc, ka nebiju tik “klasiska” dejotāja. Es nenācu no baletskolas, vienkārši “Dailē” biju veiksmīga kārtā tikusi ar savu četru gadu pieredzi Kultūras koledžā un akadēmijā pie stangas. Ar augumu zem 170!
   -Vai tad nav parasti divi sastāvi – “garais” un “īsais”?
  -Nē, bet parasti jau kādus mazos arī paņem – kādām raksturdejām, piemēram. Mazie ātrās lietas var izdarīt veiklāk nekā garie un slaidie. Es laikam arī dejā biju kā kārtīgs laucinieks…
   -Bet Henkoks tev uzreiz patika.
   -Jā, uzreiz. Atceros viņa iestudēto “Bolero”,  kur raksturdeja bija miksēta ar moderno kustību izjūtu, arī darbus “ Abu La Zu”, “ Pārmaiņu vēji”, “Ziema” u. c. Man bija pārsteigums, kā viens amerikāņu horeogrāfs var paņemt “Pūt, vējiņi!” tēmu un uztaisīt diezgan latvisku sajūtu bez latviešu tautas dejas elementiem. Tomēr tā bija precīza mentalitātes izjūta.
   Visiem dejotājiem tas tolaik bija aizraujoši. Arī tagad ir tautas deju kolektīvi, kas lūdz pasniegt, piemēram, kontaktimprovizācijas nodarbības… Ir svarīgi piedzīvot citu ķermenisko pieredzi, un pēc tam to var izmantot arī tautas dejās.
   Pēc desmit gadiem, kad viņš ar savu trupu atkal viesojās Latvijā, bija jau tāda kā vilšanās. Taču pirmā tikšanās – iespaidīga. Tas vispār bija pirmais kaut kas tāds, citādāks. Jā, Henkoka pieredze nebija viegla. Bet tas bija interesanti un ļoti vērtīgi.
   -Vai “Daile” tev beidzās tad, kad to likvidēja?
   -Jā, likvidēja kā vecu padomju palieku. Pēdējais “Dailes” koncerts, starp citu, bija mans diplomdarbs. To iestudēju kopā ar kursa biedreni Inetu Dovmani, ar kuru kopā dejojām arī “Dailē”. Mans diplomdarbs bija par veļiem – “Aiziešana” vai “Aizejot”.
   -Kā tu tomēr aizstāvētu profesionālo skatuves deju?
   -Pirmkārt, arī deja ir mākslas žanrs. Un tāpēc tam ir tieši tādas pat tiesības pastāvēt kā citiem mākslas žanriem! Taču dejotājiem ir tikai viena vieta (Operas baletā), kur iespējams strādāt kā profesionālam dejotājam. Nekas nav mainījies kopš 1998. gada. Pamatojums “Dailes” likvidēšanai bija tāds, ka tā dēvēto tautas deju zelta fondu mierīgi var iznest A grupas ansambļi. Tā, protams, ir. Bet tieši tāpēc “Daile” varēja būt tā vieta, kur iespējams iestudēt Henkoka horeogrāfijas, vai radīt tādu iestudējumu kā “Kaķīša dzirnavas”, kas bija Jāņa Ērgļa veidota izrāde bērniem. Tieši dejas daudzveidība varēja būt “Dailes” attīstība un virziens. Jā, uz ārzemēm varbūt tad varētu arī turpināt braukt ar tā dēvēto folkbaletu jeb skatuves dejas zelta fondu. Starp citu, man ļoti patīk šis nosaukums – “folkbalets”. Īsta skatuves māksla.
   Taču dejas žanru ir tik daudz! Un profesionāls kolektīvs to arī spētu parādīt. Izrādes bērniem, pieaugušajiem, izrādes ar modernā baleta elementiem, izrādes ar laikmetīgās dejas elementiem. Ieejot “Dailes” kolektīvā, es tieši to arī gaidīju – ka būs profesionālās dejas daudzveidība.
    Otra opozīcija nāca no folkloristiem. Es ļoti cienu Helmi Stalti, taču arī viņa publiski iestājās pret “Dailes” turpināšanos. Es, piemēram, esmu gan dziļi folklorā, gan arī skatuves mākslā, bet es neredzu tur pretrunu. Kad iepazinos ar savu vīru Edgaru Liporu, kas tolaik bija aktieris un folklorists, es biju profesionāla dejotāja. Par to folkloristu lokā jutu diezgan nievājošu attieksmi pret sevi. Bet nievājoša vai distancēta attieksme pret visu ir tikmēr, kamēr tu to neiepazīsti. Turklāt lietas jāsauc īstajos vārdos. Ir aplam apgalvot, ka koris un skatuves tautas deja ir folklora. Tā ir tautas māksla. Tas ir tas, ko esam no tautas tradīcijām paņēmuši, apstrādājuši un apdarinājuši. Skatuves deju kolektīvi nepārstāv latviešu tradicionālo kultūru. „Skandinieki”, „Grodi” – jā.
   -Kāpēc šī nievājošā attieksme ir tik kategoriska?
   -Varbūt tāpēc, ka dejotāji nav pieraduši runāt, sevi aizstāvēt. Īpaši jau agrāk. Tagad laikmetīgajā dejā, kad no personības sagaida daudz lielāku brīvību, situācija mainās. Var vairāk atļauties, tai skaitā var runāt gan uz skatuves caur izrādi, gan publiski aizstāvēt savu viedokli. Un ir arī jauna paaudze, kura nezina, ko nozīmē, ka tu drīksti būt tikai pelēks.
   -Patlaban tev ir sadarbības projekti ar tautas deju kolektīviem. Tu veido arī deju horeogrāfijas. Vai tās ir dejas, kas balstās uz tradicionālo mantojumu.
   -Interesanti, ka, aizejot no “Dailes”, es ilgu laiku nebiju kontaktā ar šo skatuves deju… Rēzeknē strādā mani kursabiedri Inga un Ilmārs Dreļi, kas zina, ka es darbojos gan laikmetīgajā dejā, gan nedaudz saprotu arī režijā. Un viņi mani uzaicināja veidot uzvedumu, kur laikmetīgā deja mijas ar tautas deju. Tas bija oriģināls uzvedums “Garā pupa” 2009. gadā. Dažiem dejotājiem tā izrādījās negaidīti grūta pieredze, viens pat nokomentēja: “Šito es dejošu tikai par naudu!”
   Pēc tam mēs uztaisījām vēl vienu uzvedumu “Būt kopā” (2014). Tā tautisko deju kolektīvi ieinteresējās par manu darbības virzienu, un, piemēram, Ķekavas deju kolektīvs “Zīle” lūdza man vadīt kontaktimprovizācijas nodarbības. Vēlāk kolektīvi aicināja iestudēt dejas.
   Redzi, tā kā man ir cieša saikne  ar folkloru, esmu sapratusi – folklora ar laikmetīgo deju reizēm ir daudz tuvāk nekā ar skatuves deju. Vispirms jau dzīves uztverē.
   Patlaban veidoju uzvedumu Kuldīgas tautas deju kolektīvā “Bandava”. Tēma ir gadalaiki, un tas balstās uz folkloras zināšanām, taču caur manu “citas” dejas pieredzi. Jā, sanāk, ka atkal esmu atgriezusies pie latviešu skatuves dejas, un daru to ar lielu azartu. Redzēs, kā tas attīstīsies…
   Jūtu, ka tagad, veidojot horeogrāfiju tautas deju kolektīviem, man “spiežas” laukā laikmetīgās dejas pieredze. Īpaši tā brīvības sajūta. Protams, man joprojām interesē arī teātris, dejas izrādes. Un domāju jau par nākamajām “Vides dejām”. Man ļoti gribētos piedāvāt meistarklasi, kurā tiktu apvienota kontaktimprovizācija ar folkloras dančiem: piemēram, dzīvā mūzika sākumā spēlē “Cūkas dīriķos”, bet tad mūziķi pāriet uz džezu un arī dejotāji aiziet improvizācijā ar elementiem no dejas “Cūkas driķos”.
   -Tas būtu kaut kas absolūti oriģināls ne tikai Latvijas dejai.
   -Starp citu, pagājušajā vasarā laikmetīgās dejas festivāla “Vides deja” nometnē, naktī ieslēdzās signalizācija, jo laikam bija pārkarsis jumts. Visi tika izdzīti ārā, jo bija iespēja, ka kaut kas var aizdegties. Mans vīrs izvilka akordeonu un sāka spēlēt dančus, pēc tam gan paši, gan ārzemju puiši un meitenes bija tik pārsteigti, jo tas bijis tik forši.
 
                                                  Lilija Lipora
   -Kas tev ir laikmetīgā deja?
   -Baigi grūti tā dažos teikumos uzreiz pateikt. Laikam jau iespēja būt brīvai tajā visā. Iespēja izteikt ļoti dažādas emocijas un runāt caur daudzām formām un simboliem.
   Personīgā kustības izjūta ir daudz svarīgāka nekā sinhronitāte. Un tieši tas man aizraidīja prom bailes, ka nebūšu perfekti sinhrona vai “pareiza”. Varu būt brīva, arī izvēloties izteiksmes līdzekļus. Vienmēr vados pēc sajūtām. Bagātinos, mēģinu saprast, kas notiek ar mani, kas man ir aktuāli. Un dejotāja tehnisko spēju demonstrēšana paliek sekundāra. Man nav arī svarīgi, lai uz manu izrādi atnāktu kolēģi un teiktu – o, horeogrāfs kustībā kaut ko jaunu ir atradis! Liela daļa horeogrāfu fokusējas uz to, lai atrastu ko tādu, ko citi kustību plastikā nedara. Man interesē saturs – ko runāt un kas spēs uzrunāt. Nu, un laikmetīgā deja man ļauj brīvību – kādus elementus izmantot, lai to savu stāstu izstāstītu. Turklāt, jau izveidotā izrādē, ja kaut kas manī pašā ir mainījies un ja nepieciešams, es varu mierīgi mainīt akcentus.
   Kad biju Briselē, kādās laikmetīgās dejas nodarbībās sastapos ar tādu jēdzienu kā “hibrīddeja”. Sapratu, ka es arī ko līdzīgu daru, jo nefokusējos uz kādu vienu noteiktu tehniku vai metodi. Mēģinu paņemt visu, kas man pieejams un cenšos padarīt par savu – darīt tā, kā es to saprotu, kas man tajā brīdī ir vajadzīgs.
   Starp citu, pēdējā laikā es jūtu, ka es vairāk bagātinos no tādām lietām, kam nav saistības ar deju. Piemēram, kulinārijas kursos pēkšņi ieraugu TĀDU kustību!
   -Vai tev ir autoritātes laikmetīgajā dejā pasaulē?
   -Nē. Man arī mūzikā nekad nav bijuši elki. No katras grupas vai mūziķa man patikusi viena vai vairākas dziesmas. Laikam līdzīgi ir arī dejā.
Latvijā, protams, vienmēr mana autoritāte bijusi Olga. Tieši viņas attieksmes un enerģijas dēļ, kā viņa metas tajā, ko dara.
   Bet no ārzemniekiem… Nu, piemēram, frančos man patīk tas, kā viņi izrādēs prot panākt atmosfēru. Izraēlā sajūsminos par dejotāju tehniku, taču tas, par ko viņi runā, mani neinteresē tik ļoti… Pie skandināviem savukārt man patīk minimālisms, kurā jūtama dziļa filozofija. No katra var kaut ko pamācīties, iegūt.
   -Kā tu domā, cik svarīgi kaut ko vairāk zināt par to horeogrāfu, kura darbu tu skaties?
   -Patlaban laikmetīgajā mākslā dominē tendence būt it kā ļoti personīgam, atklātam. Tas ir tāds izrāžu reklāmas triks. Bet man šķiet, ka visi darbi ir ļoti personīgi.  Pat tad, ja dejas izrādi veido pēc Čehova, Blaumaņa vai Raiņa darbiem. Vienalga mēs katrā izrādē stāstām par sevi, par sev un arī sabiedrībai aktuālām lietām, jo mēs katrs esam mikrokosmos makrokosmosā.
   -Es domāju vairāk no skatītāja viedokļa: vai man būtu jāzina tieši par tevi kaut kas iepriekš, pirms es eju skatīties tavu izrādi?
   -Man personīgi kā skatītājam svarīgāk laikam būtu nezināt neko. Pēc tam varbūt uzzināt, ja tas darbs ieinteresētu.
   -Tikko tev bija pieredze GORĀ.
  -Brīnišķīga vieta! Lielisks tehniskais personāls un iespējas. Tehniskos cilvēkus tu vispār neredzi, bet viss, kas nepieciešams, ir izdarīts. Tik brīnies, pa kuru laiku? Kā skudriņas visu dara, un viss notiek.
Iestudējums bija kopā ar ērģelnieku Ansgaru Valenhorstu no Vācijas, ar kuru pirms tam nebijām tikušies. Nezinājām, kā tas viss notiks. Bet viņš vienu dienu iepriekš atbrauca, mēs pārrunājām, cik kura aina varētu būt gara, un viņš tiešām improvizēja, uzmanīgi skatoties un vadoties pēc dejotāju kustībām. Lieliska pieredze.
   -Kas parasti ir “Vides dejas” dalībnieki?
   -Visvairāk mēģinām aktivizēt vietējos. Tādus, kuriem ir un nav iepriekšējas dejas pieredzes.  Tiek  aicināti arī profesionāļi un dejas entuziasti. Neprofesionāļi strādā blakus ar profesionāļiem. Šāds salikums rada jaunu enerģiju. Pagājušo gadu lietuvietes bija sajūsmā – teica – ja viņiem kas tāds būtu!
   -Vai katru gadu “Vides dejai” ir kāda īpaša tēma?
  -Sākumā tēma nebija vajadzīga, jo vide bija neapgūta un ar to pietika. (Pirms tam divus gadus bijām Piņķos.) Tagad uz pieciem gadiem ir vienošanās ar Ropažiem, kur pa trim gadiem jau daudz kas apgūts. Un tāpēc nākamajam festivālam, iespējams, būs jādod arī tēma.
Pagājušajā gadā man bija ideja programmā piesaistīt izrādes bērniem, bet izrādās, ka šādu izrāžu nav. Savukārt ārzemniekus bija par dārgu vest. Kad sāks mūsu horeogrāfiem dzimt bērni, gan jau, ka tad arī būs vairāk dejas izrāžu bērniem.
   -Bet pati skolā vairs nestrādā?
   -Skola ļoti ierobežoja. Mums ar vīru katru rītu 8.10 piecas reizes nedēļā bija ritmikas nodarbības. Divas vai trīs stundas un pēc tam vēl pulciņi, arī laikmetīgā deja. Sākumā tikai vidusskolā, pēc tam arī citās vecuma grupās.
   Skolā ieguvu milzīgu pieredzi ar bērniem. Tas ir tik fantastiski, cik radoši spēj strādāt bērni! Taču ir arī nepatīkamas atmiņas. Piemēram, kad braucām uz skolu valdes organizētajām skatēm. Atceros, dejojam iestudējumu, kas paredzēts bez mūzikas, vai, miksējot dažādus dejas žanrus, taču mūs tur nesaprot – kas tas ir? Kā drīkst miksēt dejas žanrus? Vai var dejot bez mūzikas?! Turklāt, man šķita, ka nevaru atļauties tērēt 200 latu autobusam un, iespējams, tikpat daudz tērpiem, lai aizbrauktu un skatē nodejotu vienu deju. Jo kā mākslinieks saprotu – par to naudu es gandrīz izrādi varu uztaisīt! Bet skolai un izglītības sistēmai svarīgi, lai es brauktu uz skati…
   Arī skolā es veidoju ar bērniem iestudējumus tā, kā es to jutu un vēlējos, bet skolas vadība (un ne tikai) nesaprata, kā uz to reaģēt. Piemēram, biju radījusi izrādi, kurā darbojas profesionāli aktieri, dejotāji un bērni, bet uz manu jautājumu „vai varēsim šo dejas uzvedumu parādīt arī Skolēnu dziesmu un deju svētkos Vērmanes dārzā”, atbilde bija: “Mums visa programma saplānota, mums neko nevajag!” Es nezinu, ko darīt, pagasts nezina, ko darīt, – dejotājiem un korim iedod diplomu, a ko ar šitiem lai dara? Un tu nespēj bērnus un sevi vairs motivēt.
 
   Nu jau labu laiku Lilija ir brīvmākslinieces statusā. Tas, protams, ir arī zināms risks. Taču nekur nepazudīs tas, kas ieguldīts bērnos, strādājot skolā. Ieguvēji būs arī tie deju kolektīvi, kas izvēlējušies sadarbību ar Liliju, lai sajustu “citādu” kustību. Pamatā, kā secina Lilija, tautas deju kolektīvu dalībnieki neko ārpus sevis ne redz, ne dzird. Viņiem pietiekot ar to enerģijas apmaiņu, ko tie gūst regulārajos mēģinājumos.
   Taču man no sarunas ar Liliju visvairāk liek aizdomāties frāze par tradicionālās dejas un laikmetīgās dejas ciešo līdzību. Izrādās tik vienkārša patiesība – sevi šodien ieraudzīt un sajust iespējams arī senu tradīciju fokusā.
   Foto no Lilijas Liporas personīgā arhīva
 
Dita Jonīte
Pārpublicēts no http://www.journal.dance.lv/
http://www.journal.dance.lv/2016/01/06/kas-kopigs-folklorai-un-laikmetigajai-dejai-saruna-ar-liliju-liporu/